Kas notiek pēc nāves?

Kāda izskatās Pēcdzīve? Galvenā atšķirība starp šo pasauli un viņpasauli ir tāda, ka pēc nāves ārējā pasaule ir mūsu iekšējās pasaules tiešs atspulgs. Uz zemes tas nav tik acīmredzams. Cilvēkus, kurus piepilda naids un dusmas, var aptvert skaistums un bagātība, kamēr jutīgi un attīstīti cilvēki var klīst pa vientuļiem graustiem. Pēcdzīvē mūsu apkārtne atspoguļo, cik lielā mērā mēs esam saiknē ar mūsu iekšējo sauli. Jo vairāk mīlestības, patiesības un skaistuma mēs nesam sevī, jo starojošāka un spilgtāka ir mūsu vide.

Iekšējā saule ir mūsu būtība: tā ir pastāvīga, mūžīga mūsu daļa. Nāves brīdī mēs sākam ceļojumu atpakaļ pie mūsu dziļākās daļas. Lai saprastu, kam šis ceļojums līdzinās, jūs varat iztēloties, ka zemi ieskauj divas valstības: astrālā sfēra un garīgā sfēra. Šīs sfēras tālāk dalās daudzās apakš-sfērās. Garīgā sfēra ir mūsu izcelsmes sfēra, mūsu dvēseles domēns. Tā ir mūžības, vienotības, gaismas, skaistuma un bezgalības mīlestība. Viss, kas cilvēkos ir no augstākajām vērtībām, savu izcelsmi rod tur. Tā ir vieta, kur mājo mūsu dvēsele, tās ir mūsu mājas. Mēs patiesībā nekad neesam atstājuši šo garīgo sfēru. Mēs vēl aizvien esam tur. Kad mēs mirstam, mēs to sākam pieredzēt kā ceļojumu atpakaļ uz šo vietu. Bet būtībā tas ir process, kurā mēs apzināmies, kas mēs patiesībā esam: pamošanās no sapņa par zemes dzīvi.

Šī pamošanās prasa laiku. Mēs nevaram vienkārši ļauties aiziet no visām ilūzijām un tumšajām jūtām par sevi, par cilvēka būtni, un par visumu, ko mēs esam uzkrājuši uz zemes. Mēs esam kļuvuši identiski mūsu zemes personībai, un šis identiskums var ietiepīgi saglabāties. Mūsu ilūzijas un identifikācijas atspoguļojas astrālajā atmosfērā, kurā mēs nonākam pēc nāves.

Astrālā sfēra

Pēc nāves cilvēka būtne ir brīva, brīva atgriezties savas izcelsmes garīgajā sfērā, brīva pašai radīt savu pašas realitāti. Bet šī brīvība ir arī lamatas, jo daudziem cilvēkiem nav iekšējās brīvības. Viņi sevi ir bloķējuši ar stingru pārliecību par to, kā darbojas dzīve, kas ir labi un kas ir slikti, un kas notiks pēc nāves. Un ir citi, kuri nav paverdzināti no pārliecības, bet no jūtām un vēlmēm, piemēram, no atkarībām vai dusmu vai mazvērtības jūtām.

Cilvēka domu un fantāziju vairuma avots ir bailes. Visas šīs bailēs balstītās domas un fantāzijas rada iekšēju stāvokli, kurš pēc nāves pārvēršas izejas formā astrālajā sfērā. Attiecīgi astrālā sfēra lielā mērā balstās uz bailēm un maldiem, kamēr garīgā sfēra balstās uz mīlestību un patiesību. Bet, tā kā cilvēki neapzinās, ka viņu domas ārēji atspoguļojas astrālajā sfērā, viņi savas domas uzskata par patiesām. Tās ir lielākās lamatas astrālajā sfērā: cilvēki joprojām ir stingrā, taču maldīgā pārliecībā, jo viņi šīs pārliecības apstiprinājumu redz sev apkārt.

Pēc nāves cilvēki parasti var sekot pa četriem ceļiem, kuri saistīti ar četriem apakšreģioniem astrālajā sfērā.

1. Dvēseles ceļš

Šim ceļam seko katrs cilvēks, kurš savas dzīves laikā zināmos brīžos ir pieredzējis skaidru kontaktu ar savu dvēseli. Tie ir brīži, kad jūs jūtaties patiesi dzīvi un iedvesmoti. Jūs jūtat prieku un mērķa sajūtu, jūs zināt, kas jūs esat un ko jūs vēlaties darīt ar savu dzīvi. Jūs izjūtat mīlestību pret dzīvi uz zemes un pret brāļiem cilvēkiem, un jūs zināt, ka visums būtībā ir labs. Ja jūs to esat pieredzējuši savas dzīves brīžos, šīs jūtas pēc nāves kļūst tikai stiprākas. Pēcdzīvē izaugsmes process sākas, kad jūs pamazām kļūstat vienoti ar savu dvēseli, jūs to jūtat kā turpinājumu lielākai kļūšanai par to, kas jūs patiesībā esat. Jūsu zemes bailes un raizes pazūd un rada telpu laimei un atklāsmei. Kad aug jūsu iekšējā gaisma, arī jūsu vide kļūst skaistāka. Jūs kāpjat augšup pa sfērām, līdz jūs beidzot nonākat garīgajā sfērā, dvēseles sfērā, kuru nevar aprakstīt vārdos un nevar aptvert ar cilvēka prātu.

Astrālās sfēras valstību, kur sākas jūsu ceļojums, var saukt par Vasaras zemi. Tā atgādina brīnišķīgus zemes reģionus, bet vēl daudz vairāk paradīzi. Par laimi, ir arvien vairāk un vairāk cilvēku, kuri seko šim ceļam. Tas ir ceļš, kurš ir atvērts ikvienam, kurš ir saistīts ar apziņas attīstību, visiem, kuri vēlas augt un mācīties. Šis ceļš ir katram, kurš nav iestrēdzis stingrā pārliecībā un negatīvās jūtās. Faktiski tas ir atvērts katram cilvēkam, kurš joprojām spēj labi pasmieties par sevi.

2. Personības ceļš

Cilvēki, kuri savu dzīvi ļauj stūrēt ārējiem notikumiem un impulsiem, seko šim ceļam. Viņi, protams, nav sliktāka šķira, bet viņi neklausās savas dvēseles balsi un tā vietā dzīvo ar to, ko no viņiem prasa sabiedrība. Viņiem nav stingru viedokļu, un savu dzīvi viņi parasti dzīvo klusi. Pēc nomiršanas viņi astrālajā sfērā ienāk vidē, kura ir ļoti līdzīga viņu zemes videi. To astrālajā sfērā sauc par “reālo reģionu”, jo tas ir līdzīgs zemei. Šeit ir atrodamas dažas zemes pilsētas, gandrīz pilnīgi neskartas, bet ar daudzām vecām ēkām, kuras sen ir pazudušas uz zemes, bet joprojām pastāv šeit. Kopumā šī sfēra ir ļoti skaista: zaļas ainavas, piepildītas ar draudzīgām pilsētām un ciemiem. Cilvēki, kuri nonāk šeit, bieži neapzinās, ka viņi ir miruši, jo viss izskatās tik līdzīgi zemei, un tāpēc, ka viņiem nav bijusi pārliecība par dzīvi pēc nāves.

Tomēr šeit klāt ir pavadoņi, kuri pakāpeniski mēģina šos cilvēkus atvērt garīgumam. Bieži vien tas notiek veiksmīgi, jo cilvēki, kuri šeit ierodas, savos uzskatos nav dogmatiski. Raksturīgi, ka cilvēkus, kuri dzīvo lauku rajonos, pavadoņiem ir vieglāk sasniegt nekā cilvēkus, kuri dzīvo pilsētās. Materiālās realitātes ilūzijas spēcīgākas ir pilsētās.

Reiz uzturēšanās šajā sfērā beidzot tuvojas beigām. Vai nu ir notikusi savienošanās ar dvēseli, un personība paceļas uz garīgo sfēru, vai arī dvēsele pieņem lēmumu iemiesoties atkal, un šīs personības enerģija pāriet uz nākamo dzīvi. Iziešana no astrālās sfēras dažreiz tiek saukta par “otro nāvi”. Augstākās būtnes personībai izskaidro, ka tagad ir pienācis laiks atvadīties no viņas pašreizējās eksistences. Viņš vai viņa ņem sev atvaļinājumu ar plašu atvadu rituālu saviem draugiem, zinot, ka viņi atkal tiksies cits ar citu. Dažreiz šo iziešanu personība izjūt kā traģēdiju, tas ir saistīts ar faktu, ka viņam vai viņai vēl nav laba savienojuma ar savu dvēseli. Tad viņa ļaujas gaismai kūlim, kurš nāk no viņas dvēseles un formē jaunā iemiesojuma sēklu.

3. Ilūziju ceļš

Šim ceļam bieži seko cilvēki, kuriem nav laba savienojuma ar savu dvēseli, bet ir ļoti spēcīga reliģiska pārliecība. Padomājiet, piemēram, par reliģiskajiem fundamentālistiem. Tie ir cilvēki ar stipri duālistisku pasaules uzskatu, viņi ir pārliecināti, ka viņiem ir taisnība, un katru, kurš viņiem nepiekrīt, uzskata par sliktu vai pazudušu. Jo vairāk pārliecība balstās uz bailēm, jo stingrāks un determinētāks, un duālāks ir no tā izrietošais viedoklis. Pēc tam, kad nomirst, šādas personas nonāk debesīs, kuras ir tieši tādas, kādas viņas tās iztēlojās. Bet, tā kā kontakts ar dvēseli šeit iztrūkst, šīs personas kļūst arvien nelaimīgākas. Arī uz zemes viņas bija nelaimīgas, bet viņām vēl bija ilūzija, ka debesīs viss būs citādi.

Šī valstība bieži tiek saukta par “viltus debesīm”. Tas ir viens no astrālās sfēras zemākajiem reģioniem. Jo cilvēki šeit ir ļoti stipri pārliecināti, ka viņiem ir taisnība, pavadoņiem viņus ir grūti sasniegt. Ļaujiet man sniegt tam piemēru. Dažās kristiešu aprindās tiek uzskatīts, ka pēc nāves mēs ne uzreiz dodamies uz debesīm, bet kapā gaidām pēdējo tiesu. Tā rezultātā astrālajā sfērā var atrast “kapsētas”, kur mirušie savā astrālajā formā ir palikuši kapos. Protams, viņi jūtas nelaimīgi. Pavadoņi, kuri vēlas viņiem palīdzēt, tiek uzskatīti par sātaniem, kuri vēlas viņus pierunāt doties uz elli.

Astrālajā sfērā ir daudz šādu “debesu” kā rezultāts visu veidu stingriem uzskatiem. Cilvēki tur jūtas ļoti nelaimīgi, bet, neskatoties uz to, atsakās pamest savu pārliecību. Katru mīlošu mēģinājumu viņiem palīdzēt viņi izjūt kā sātana kārdināšanu. Viņi bieži ir noraizējušies, ka viņi ir slikti, jo viņi ir nelaimīgi un neuzdrošinās to atzīt atklāti.

Bieži gadās, ka tādās astrālās “debesīs” parādās līderi. Tās ir mirušas personas, kuras ir bijušas un joprojām ir pilnīgi absorbējošas savās lomās un, piemēram, ir pārliecinātas, ka viņas ir Kristus vai kāds cits liels meistars. Turklāt par tādiem viņus atzīst arī citi šajās debesīs. Sektas līderis, kurš savas zemes dzīves laikā tika uzskatīts par apgaismotu meistaru, bieži turpina savu lomu pēc nāves. Tā kā šī valstība atrodas vistuvāk zemei, attiecībā uz vibrāciju, ekstrasensi un mediji bieži uzņem enerģiju un informāciju no šīs valstības. Tas ir daudzu viltus pravietojumu un maldīgas čenelētas informācijas avots.

Informācija, kas izplatās no šīm “debesīm”, bieži ir ļoti duālistiska, morāliska, tiesājoša un pilna ar šausmīgām prognozēm, kuras izrādās nepatiesas. Šīs sfēras “skolotāju” vārdi atspoguļo viņu pašu bezdvēseliskās personības. Diemžēl, uz Zemes ir daudz cilvēku, kuri ir noķerti šo skolotāju slazdos, jo šīs ilūziju sfēras spēks pār cilvēci joprojām ir ļoti liels. Bet galu galā vienmēr būs tā, ka patiesība ved pie laimes, un maldi pie ilūzijas, patiesībai ir lielāks spēks un tā galu dominēs. Tomēr tas var prasīt ilgu laiku, līdz cilvēki to uzzinās, jo īpaši, ja viņi ir astrālajā plānā, kur jūs brīvi varat radīt tik daudz ilūziju, cik vēlaties. Neskatoties uz to, cilvēki galu galā nonāk izbrīnā, kā viņu uzskati var būt patiesi, jo tie, šķiet, rada tik daudz nelaimju. Tad viņi sāk šaubīties par saviem vislolotākajiem uzskatiem un dogmām, tāpēc galu galā viņu iekšējā balss uzvarēs viņu murgus. Un, kad tas notiks, sāks ceļu atpakaļ pie gaismas sākuma.

4. Vientulības ceļš

Ir arī cilvēki, kurus neapgrūtina fiksētas vai viltus idejas, bet drīzāk negatīvas jūtas: naids, dusmas, aizvainojums. Viņi bieži saviem līdzcilvēkiem ir nodarījuši nopietnas sāpes un ciešanas. Persona, kura dzīvē ir atraidījusi savu iekšējo gaismu, nonāk astrālās sfēras daļā, kura ir tumša un vientuļa. Tā kā gaismas, kura nes skaistumu un harmoniju, šeit trūkst, cilvēki reizēm pieņem necilvēcīgas formas. Vēl, tā kā viss šeit ir tik tumšs un nožēlojams, ir iespējama arī atpestīšana. Ja jums apkārt ir tikai briesmoņi un tumsa, ir skaidrs, ka kaut kas ir nepareizi. Negatīvās emocijas, kas pārņem jūs, galu galā sāk zaudēt savu varu, jo tās vienīgi rada lielāku tumsu.

Pakāpeniski nāk sapratne, ka visu veidu lietām, kuras likās tik svarīgas zemes dzīves laikā, piemēram, varai, naudai, īpašumam un prestižam, gaisma nepiemīt. Mazā gaisma, kāda šeit bija, kļūst skaidrāka. Cilvēki atceras kādu skaistu mirkli no savas zemes dzīves: labu vārdu, skaistu ziedu. Viņi sāk šīs lietas pārvērtēt un tādā veidā rada atvēršanos: šīs personas kļūst pieejamas pavadoņiem. Ilgais ceļš atpakaļ var sākties. Bieži vien tiek izdarīta izvēle par jaunu dzīvi uz zemes: dzīvi, kura rāda ceļu uz lielāku iekšējo gaismu.

Sods un karma

Mūsu domas par nāvi un to, kas nāk pēc tam, joprojām bieži nosaka tādi jēdzieni kā sods un karma. Gandrīz visās kultūrās eksistē ideja, ka pastāv augstāka vara, kas soda. Ja mēs esam slikti, mēs nonāksim ellē, jeb mums ir jāsamierinās ar smagu karmu. Parasti šīs idejas ir izveidojuši zemes valdnieki, kuri vēlas saglabāt savu varu un kuri ir pret jebkādu brīvību. Bieži vien viņu doktrīna izmanto šādu formu: “Mēs esam Dieva nolikti pār jums, un, ja jūs to nevarat pieņemt un neievērojat mūsu likumus, Dievs jūs sodīs ar mūžīgo elli.” Vai vēl kaut ko izsmalcinātāku: “Mēs bijām tikumīgi iepriekšējā dzīvē, un tāpēc mums tagad ir bagātība un vara; jūs pēdējā dzīvē bijāt slikti, un tāpēc jūs tagad esat nabagi un nelaimīgi. Bet, ja jūs pacietīgi pieņemat jums piešķirto lomu, viss būs labāk nākamajā dzīvē.”

Vislabāk vienmēr strādā, vismaz no tāda valdnieka viedokļa, ja cilvēkiem rada bailes sakarā ar viņu dabiskajām tendencēm: piemēram, seksualitāti. Mērķis ir pārliecināt cilvēku, ka viņi ir slikti pēc būtības un ir pelnījuši sodu. Cilvēkus, kuri domā, ka viņi ir slikti, un jūtas vainīgi, ir viegli kontrolēt organizācijai, kura apgalvo, ka tai ir monopols uz patiesību. Ja jūs varat cilvēkus nostādīt stāvoklī, kad viņi domā, ka ir slikti, un tic, ka jūs esat viņu pestītājs, jums ir vara pār viņiem. Salīdzinājumā ar šīm idejām ateisms – no garīgā skatpunkta – ir milzīgs solis uz priekšu.

Visumā nav tādas lietas kā augstāka personība, kura uzliek sodus. Nav ne nosodoša Dieva, ne arī Karmas Valdnieku, kuri sūta mums nelaimīgu dzīvi. Taču darbībām ir sekas. Kad ziemā ir sals, un es esmu ārā bez jakas, tad man ir auksti. Tas nav sods, bet manas rīcības rezultāts.

Katru reizi, kad mēs mūsu dzīves laikā sāpinām līdzcilvēkus, mēs mūsu iekšējās saules gaismu atvirzām mazliet tālāk. Šī iekšējā saule ne tikai ir atbildīga par mūsu iekšējo gaismu un mūsu skaituma, labestības un patiesības jūtām, viņa mūs ar sevi savieno ar citu cilvēku iekšējām saulēm un ar visuma iekšējo sauli. Sāpināt otru nozīmē teikt “nē” dzīves iekšējai vienotībai. Tas saka “nē” mūsu dvēselei un saka “nē” arī mums pašiem. Rezultāts ir dziļa vientulība un iekšējs tukšums, piepildīts ar negatīvām jūtām. Noziedznieku acīs – it īpaši, ja viņi pirms tam nekad nav nonākuši tiesā – mēs nekad neredzam prieku vai laimi. Tas nav sods, bet tiešs rezultāts viņu veiktajai izvēlei. Viņi vienkārši teica “nē” savam iekšējam prieka un laimes avotam.

Pēc nāves šī iekšējā tumsa atspoguļojas apkārtējā astrālajā sfērā. Astrālajā valstībā ārējais atspoguļo iekšējo ļoti tieši. Ja nav iekšējās gaismas, nav arī ārējās gaismas. Nespeciālistam var likties, ka tur dzīvojošās personas tiek sodītas par viņu dzīvi uz zemes, bet, skatoties no iekšienes, šeit pūles prasa jebkuras izmaiņas. Šie cilvēki jutās tukši un nelaimīgi uz zemes, un tagad viņi joprojām jūtas tāpat. Vienīgā atšķirība ir, ka tagad viņi saskaras ar savu iekšējo tumsu caur ārējo vidi, kas to patiesi atspoguļo.

Ceļš atpakaļ uz gaismu

Ceļš atpakaļ uz gaismu rodas no vēlmes pēc gaismas. Pat ja cilvēku ietin dziļākā tumsa, viņš nekad pilnīgi nav atdalīts no savas dvēseles. Joprojām ir fragmenti no atmiņām par skaistumu un laimi. Pakāpeniski rodas izpratne, ka vardarbība un vara nav veids, kā atklāt gaismu, bet drīzāk ved prom no tās. Mīlestību nevar iegūt ar spēku. Visas šīs mazās atmiņas tagad veido sēklas pieaugošai vēlmei pēc laimes, mīlestības un skaistuma, iekšējā pasaule mīkstinās, un persona kļūs pieejama pavadoņiem. Šie pavadoņi sāk viņam vai viņai skaidrot, ka ceļu atpakaļ pie gaismas var atrast caur līdzjūtību, mīlestību un maigumu.

Tomēr, jo tālāk mēs esam aizgājuši no mūsu iekšējā avota, jo ilgāks būs ceļš atpakaļ. Kāds tad īsti ir šis atgriešanās ceļš? Tas ir ceļojums, atceroties un no jauna atklājot, kas mēs patiesībā esam, līdz visa nepatiesība ir atlaista un aizstāta ar patiesību. Savā būtībā nepatiesība nozīmē dalīšanu: pārliecību, ka visums ir sadalīts bezgalīgi daudzās daļās – mazos ego – kuri visi ir pretrunā cits citam. Nepatiesība ir ideja par cīņu “visi pret visiem”, kurā vienotības realizācija visu citu lietu ēnā ir pilnīgi zaudēta. Kā atrisināt šo dalīšanu? Tas nozīmē saprast visus šos ego no iekšējā līmeņa un sākt apkampt visas daļas, pret kurām mēs esam cīnījušies vissmagāk. Piemēram, persona, kura ir diskriminējusi atšķirīgas rases cilvēkus, izvēlēsies dzīvi, kurā viņa pati tiks pakļauta diskriminācijai. Šādā veidā attīstīsies viņas izpratne. Rezultāts galu galā ir apzināšanās, ka visi atdalītie “ego” ir savienoti. Tad mīlestība un gaisma no dvēseles atkal sāk plūst.

Izvēli gūt noteiktu pieredzi uz zemes izdara dvēsele. Kad zemes personības apzināšanās joprojām ir tālu prom no dvēseles, dvēsele izvēles būs izjūtamas savā veidā, ka vara nāk no ārpuses: Dievs vai karma. Bet karma galu galā nav nekas vairāk, kā mācības, kas nepieciešamas apziņai, lai augtu, un šīs mācības dvēsele izvēlas pati. Visi tā saucamo garīgo tehniku veidi, kuri cenšas likvidēt mūsu karmu, piemēram, dedzinot to uz augšu, ir muļķības. Karmas mērķis ir dziedināt un atjaunot saikni ar jūsu dvēseli. Tiklīdz jūs atveraties savai iekšējai gaismai, tam, kas jūs patiesībā esat, jūsu karma beidzas: mācība ir apgūta.

Man reiz bija klients, sieviete, kura turējās pie attiecībām, kas darīja viņu ļoti nelaimīgu, jo viņa domāja, ka tā bija viņas karma. Taču, kad es pieskaņojos viņas dvēselei, es jutu, ka visums – viņas dvēsele – vēlējās viņai iemācīt pacelties sev pāri. Viņa domāja, ka savs posts viņai ir jāiziet pacietīgi, kad patiesībā tas bija mērķis pacelties sev pāri un saņemt laulības šķiršanu. Pēc tam, kad viņa to izdarīja, viņa bija atrisinājusi savu karmu. Tādejādi karmas mērķis ir nekad nav likt mums ciest, bet likt augt. Ciešanas rodas tikai tad, kad mēs izaugsmei pretojamies. Ja mēs pretojamies veikt izvēli, kura veicina mūsu izaugsmi un labklājību, mūsu piedzīvo postu mēs sajūtam kā bezjēdzīgu un bezcerīgu, un tās pēc būtības ir ciešanas.

Līdz ar mūsu apziņas augšanu mēs pamazām saprotam, ka mūsu pretestība tam, ko mums piedāvā dzīve, ir reāla problēma. Karmas vietā mēs sākam apzināties savus uzdevumus kā mūsu pašu dvēseles mērķi. Mēs saprotam, ka grūta pieredze nav, lai radītu mums ciešanas vai liktu upurēt sevi, bet gan, lai mēs apzinātos, kas mēs patiesībā esam, un atjaunotu mums sajūtu, ka viss iekšēji ir savienots. Nākamajā posmā, kurā apziņa arvien vairāk sakrīt ar dvēseli, viss, kas ar jums notiek jūsu dzīvē, izskatās kā jūsu brīvā izvēle. Jūsu ceļojums atpakaļ pie gaismas ir gandrīz pabeigts.

© Gerrit Gielen

Angliski tulkojuši Marija Baesa, Franks Tehans un Pamela Kribe

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe