Gaismas Darbinieku galaktiskā vēsture

Dvēseles dzimšana

Gaismas darbinieku dvēseles piedzima ilgi, pirms radās Zeme un cilvēce.

Dvēseles dzimst viļņos. Ir sajūta, ka dvēseles ir mūžīgas un tām nav ne sākuma, ne beigu. Bet ir arī cita sajūta, ka viņas dzimst noteiktā punktā. Tieši šajā punktā viņu apziņa iegūst individualitātes sajūtu. Līdz tam viņas eksistē kā varbūtība. Tādā stāvoklī nav sevis un citu apzināšanās.

“Sevis” apzināšanās rodas tad, kad starp enerģiju grupām kaut kādā veidā izveidojas sadaloša josla. Lai to paskaidrotu, griezīsimies pie metaforām.

Uz brīdi padomājiet par okeānu un iedomājieties, ka tas ir kā ļoti liels tekošu enerģiju lauks – kur pastāvīgi sajaucas un sadalās plūsmas. Iedomājieties, ka visā okeānā pārsvarā ir sadalīšanās apziņa. Ja gribat, sauciet šo okeānu par Garu. Laiku pa laikam dažos okeāna apgabalos notiek apziņas koncentrēšanās. Tādos apgabalos apziņa ir vairāk fokusēta, tas ir, tā ir mazāk izmētāta kā tuvējā apkārtnē. Visā okeānā notiek nepārtrauktas pārmaiņas, kas ved pie caurspīdīgu formu rašanās. Tādas formas – fokusēti apziņas punkti – kustas neatkarīgi no savas apkārtnes. Tās sevi sajūt citādākas kā okeāns (Gars). Tā arī notiek sevis pirmatnējā sajušana jeb apzināšanās.

Kāpēc fokusētie apziņas punkti rodas vienās okeāna daļās, bet citās nē? To ir ļoti grūti paskaidrot. Taču, vai jūs saprotat, ka šajā procesā piedalās kaut kas dabisks? Iemetot sēklas zemē, jūs pamanīsiet, ka mazie asniņi augs katrs savā laikā un ritmā. Viens asns neizaug tikpat liels vai arī tikpat viegli kā cits. Bet dažas sēklas vispār neuzdīgs. Laukā ari eksistē izmaiņas. Kāpēc? Okeāna enerģija (Gars) intuitīvi meklē pašu labāko iespējamo izteikšanu visām daudzajām apziņas plūsmām un slāņiem.

Individuālo apziņas punktu formēšanās procesā okeānā piedalās spēks, kas iedarbojas uz okeānu no ārpuses, vismaz tāds par to ir priekšstats. Tas ir dievišķās iedvesmas spēks, kuru var uzskatīt kā vīrišķo aspektu Tam, kas mūs radīja. Kamēr okeāns pārstāv sevī sievišķo, jutīgo pusi, vīrišķo aspektu var vizualizēt kā gaismas starus, kas ielīst okeānā un pastiprina izmaiņu un dalīšanās procesu individuālās apziņas piciņās. Vīrišķais aspekts atgādina saules starus, kas apsilda dobes ar dēstiem.

Okeāns un gaismas stari kopā veido būtību jeb būtni, kuru var uzskatīt par ercenģeli. Tā ir arhetipiska enerģija, kurai piemīt vīrišķais un sievišķais aspekts, un tieši šī eņģeliskā enerģija izpauž jeb izsaka sevi jums. Mēs atgriezīsimies pie ercenģeļa detalizētākas definīcijas Gaismas Darbinieku sērijas pēdējā daļā. Tā saucas “Jūsu Gaismas Es”.

Pēc dvēseles kā individuālas apziņas vienības dzimšanas viņa lēnām atstāj vienoto okeāna stāvokli, kas ilgu laiku bija viņas mājas. Arvien vairāk un vairāk viņa apzinās atdalīšanās un atrāšanās pašai par sevi stāvokli.

Tieši tādas apzināšanās rezultātā pirmoreiz rodas zaudējuma jeb nepietiekamības sajūta. Sākot savu izzināšanas ceļu kā individuāla esība, viņa nesīs sevī sava veida tiekšanos uz veselumu, vēlēšanos piederēt kaut kam lielākam, nekā viņa pati. Dziļi sevī viņa glabās atmiņu par apziņas stāvokli, kurā viss ir viens, kurā nav “manis” un “citu”. Un tieši to viņa uzskata par savām “mājām”: ekstāzisku vienotības stāvokli, pilnīgas drošības un plūstamības vietu.

Glabājot šo atmiņu “prāta pažobelē”, tā sāk savu ceļojumu pa realitāti, pa bezgalīgiem pieredzes un iekšējās izzināšanas laukiem. Jaunradīto dvēseli vada ziņkārība un vajadzība pēc pieredzes. Šī elementa nav okeāniskajā vienotības stāvoklī. Tagad dvēsele ir spējīga brīvi izzināt visu, ko tik vien viņai gribētos. Viņa ir brīva meklēt veselumu jebkuros iespējamos veidos.

Visumā eksistē neskaitāms realitātes plānu skaits, kurus var izzināt. Zeme ir viens no tiem, un, spriežot kosmiskos mērogos, tā radās salīdzinoši vēlu. Realitātes jeb dimensijas plāni vienmēr rodas kā iekšējo vajadzību vai vēlmju rezultāts. Kā viss radītais, tie ir iekšējo redzējumu un pārdomu izpausme. Zeme ir radīta kā rezultāts iekšējai vēlmei savienot dažādu realitāšu vienam ar otru konfliktējošus elementus. Bija paredzēts, ka tā kļūs par kausējamo katlu milzīgam ietekmju kopumam. Zemāk mēs to paskaidrosim sīkāk. Pašreiz pietiks, ja pateiksim, ka Zeme ir samērā vēls atnācējs uz kosmiskās skatuves un ka daudzas dvēseles nodzīvoja daudz izzināšanas un attīstības dzīvju citos realitātes plānos (uz planētām, dimensijās, zvaigžņu sistēmās un tā tālāk), pirms dzima Zemes.

Gaismas Darbinieki – tās ir dvēseles, kuras ir nodzīvojušas daudz dzīvju citos plānos, pirms iemiesoties uz Zemes. Tieši tas arī atšķir viņas no citām “zemes dvēselēm”, tā mēs viņas sauksim ērtības labad. Zemes dvēseles – tās ir dvēseles, kuras ir iemiesojušās uz Zemes samērā agrā savas attīstības stadijā kā apziņas individualizētas vienības. Var teikt, ka viņas sāka savu Zemes dzīvju ciklu, kad viņu dvēseles atradās agras bērnības stadijā. Tajā laikā, kad Gaismas Darbinieku dvēseles bija “pieaugušas”. Viņas jau bija izgājušas cauri daudzām pieredzēm, un savstarpējo attiecību veids, kas nodibinājās starp viņām un zemes dvēselēm, ir līdzīgs attiecībām starp vecākiem un bērnu.

Dzīvības un apziņas attīstība uz Zemes

Dzīvības formu evolūcija uz Zemes cieši savijās ar zemes dvēseļu iekšējo attīstību. Kaut arī neviena dvēsele nav piesieta konkrētai planētai, zemes dvēseles var nosaukt par jūsu planētas aborigēniem. Tāpēc, ka viņu augšana un paplašināšanās, rupji runājot, sakrīt ar dzīvības formu izplatīšanos uz planētas.

Kad dzimst individuālas apziņas vienības, tās kaut kur ir līdzīgas atsevišķām fiziskām šūnām attiecībā uz struktūru un iespējām. Līdzīgi tam, kā individuālām šūnām ir salīdzinoši vienkārša struktūra, jaundzimušas apziņas iekšējās kustības ir caurspīdīgas. Vēl nenotiek lielāka dalīšanās. Pie viņu kājām ir milzīgu iespēju (kā fizisko, tā garīgo) pasaule. Attīstību no jaundzimušas apziņas vienības līdz apziņas veidam, kas ir spējīgs atspoguļot sevi, novērot un reaģēt uz apkārtni, rupji runājot, var salīdzināt ar vienšūnas organisma attīstību sarežģītā dzīvā organismā, kurš daudzos veidos mijiedarbojas ar savu apkārtni.

Šeit mēs salīdzinām dvēseļu apziņas attīstību ar bioloģisko dzīvības attīstību, un ne tikai metaforiski. Pēc būtības bioloģisko dzīvības attīstību, kā tā notika uz Zemes, nepieciešams apskatīt, pamatojoties uz garīgu nepieciešamību pēc izpētes un pieredzes daļai zemes dvēseļu. Tieši izpētes vai vēlēšanās nepieciešamība izzināt radīja bagātu dzīvības formu dažādību uz Zemes. Kā mēs jau teicām, radīšana vienmēr ir apziņas iekšējās virzības rezultāts. Kaut arī evolūcijas teorija, ko ir pieņēmusi jūsu zinātne, līdz zināmai robežai pareizi apraksta dzīvības formu attīstību uz planētas, tā pilnīgi neievēro iekšējo impulsu, “slēpto” motīvu, kas stāv aiz šī dziļi radošā procesa. Dzīvības formu izplatīšanās uz Zemes notika, pateicoties iekšējām kustībām dvēseles līmenī. Kā vienmēr, gars iet pa priekšu un rada matēriju.

Sākumā Zemes dvēseles iemiesojās fiziskajās formās, kuras vislabāk atbilda viņu, vēl joprojām, sevis aizmetņa sajūtai – vienšūnu organismos. Pēc pieredzes iegūšanas perioda un tā apgūšanas apziņā radās nepieciešamība pēc sarežģītākiem fiziskās izpausmes veidiem. Lūk, tā arī radās sarežģītākas fiziskās formas. Apziņa radīja fiziskās formas kā atbildi zemes dvēseļu iekšējai nepieciešamībai un vēlmēm. Šo zemes dvēseļu kolektīvā apziņa mājoja uz Zemes sākotnēji.

Jaunu veidu parādīšanās un zemes dvēseļu iemiesošanās šo veidu individuālajos pārstāvjos ir liels dzīves un apziņas eksperiments. Kaut arī evolūciju virza apziņa (nevis  notiek epizodiski vai nejauši), tā neseko iepriekš noteiktai attīstības līnijai. Tāpēc, ka apziņa ir brīva un neparedzama.

Zemes dvēseles eksperimentēja ar visām dzīvnieku dzīvības formām. Viņas iemājoja vairākos fizisko ķermeņu veidos dzīvnieku valstī, bet ne visas sekoja vienai un tai pašai attīstības līnijai. Dvēseles attīstības ceļš ir daudz fantastiskāks un drosmīgāks, nekā jūs domājat. Neeksistē likumi, kas ir augstāk vai ārpus jums. Pašam sev likums – tas esat jūs. Tāpēc, piemēram, ja jūs vēlaties izzināt dzīvības formu no pērtiķa pozīcijas, kaut kādā laika momentā jūs konstatēsiet sevi, dzīvojošu pērtiķa ķermenī, vai nu no pašas dzimšanas, vai kā pagaidu ciemiņš. Dvēsele, īpaši, ja tā ir jauna, alkst pēc pieredzes un izteiksmes. Tas mudina izzināt uz Zemes plaukstošo dzīvības formu dažādību.

Lielajā dzīvības eksperimentā cilvēka rašanās iezīmēja svarīga etapa sākumu dvēseles apziņas attīstībā uz Zemes. Pirms detalizēta paskaidrojuma vispirms mēs apspriedīsim dvēseles iekšējās attīstības etapus kopumā.

Apziņas attīstības etapi: agrā bērnība, briedums un vecums

Ja paskatās uz dvēseles apziņas attīstību pēc viņas kā individuālas vienības dzimšanas, rupji runājot, viņa iziet trīs iekšējos etapus. Šie etapi nav atkarīgi no konkrēta realitātes plāna (planēta, dimensija, zvaigžņu sistēma), kuru izvēlas apdzīvot vai izzināt apziņa.

1) Nevainības etaps (paradīze).

2) Ego etaps (“grēks”).

3) “Otrās nevainības” etaps (apgaismotība).

Metafiziski šos etapus var salīdzināt ar agru bērnību, briedumu un vecumu.

Pēc dvēseļu kā individuālu vienību dzimšanas tās atstāj okeānisko vienotības stāvokli, kuru atceras kā svētlaimes un pilnīgas drošības stāvokli. Pēc tam tās turpina izzināt realitāti absolūti jaunā veidā. Lēnām tās arvien vairāk apzinās sevi un savu unikalitāti, salīdzinot ar saviem ceļabiedriem. Šajā etapā tās ir ļoti uztverīgas un jutīgas kā mazs bērns, kurš skatās uz pasauli plaši atplestām, ziņkārību un nevainību izsakošām acīm.

Šo var nosaukt par paradīzes etapu, jo jaundzimušo dvēseļu atmiņā vēl ir svaiga vienotības un drošības sajūta. Viņas vēl ir ļoti tuvas Mājām, tās vēl neaizstāv tiesības būt tām, kas viņas ir.

Tā kā ceļojums turpinās, atmiņa par mājām lēnām izbalē, jo dvēseles iedziļinās dažādos pieredzes veidos. Agrās bērnības etapā, sākumā, viss liekas jauns un tiek apgūts bez jebkādas kritikas. Pēc tam seko jauns etaps, kad jaunā dvēsele sāk apjaust sevi kā savas pasaules centrālo punktu. Tālāk tā sāk apzināties, ka eksistē tādas lietas kā “es” un “cits”. Tā sāk eksperimentēt ar savu ietekmi uz apkārtni, iedarbojoties uz to. Pati ideja kaut ko darīt, izaugusi no dvēseles apziņas, ir jauna. Līdz šim tā pasīvi pieņēma visu apkārt notiekošo. Tagad dvēselē aug varenības sajūta izrādīt ietekmi uz visu, ko viņa izjūt.

Tas ir ego etapa sākums.

Sākumā ego parāda sevi kā spēju izmantot gribu, lai iespaidotu ārējo pasauli. Lūdzu, ņemiet vērā: ego sākotnējā funkcija atļauj dvēselei pilnībā sajust sevi kā atsevišķu esību. Dvēseles evolūcijā tā ir dabiska un pozitīva attīstība. Pats par sevi ego nav “slikts”. Taču tam piemīt nesavaldības un agresijas tendence. Kad jaundzimusī dvēsele atklāj sevī spēju ietekmēt apkārti, viņa iemīlas ego. Iekšienē, jau nobriedušas dvēseles dziļumā, vēl arvien dzīvo sāpes nodarošā atmiņa. Tā atceras Mājas, tā atceras par pazaudēto paradīzi. Liekas, ka ego ir atbilde uz šīm sāpēm, skumjām pēc Mājām. Un liekas, tas atļauj dvēselei pārvaldīt realitāti. Tas saindē vēl aizvien jauno dvēseli ar spēka ilūziju.

Ja kaut kad arī notika krišana nežēlastībā vai izdzīšana no paradīzes, tad viss notika tā: jaunās dvēseles apziņa bija apburta no ego iespējām, spēka apsolījuma. Taču individuālo dvēseļu pats apziņas dzimšanas mērķis ir izzināt pieredzi visam, kas ir: paradīzei un ellei, nevainībai un “grēkam”. Tāpēc izdzīšana no paradīzes nemaz nebija “nepareizs notikumu pavērsiens”. Tam netiek piejaukta nekāda vainas sajūta, kamēr jūs neticat tās eksistencei. Neviens jūs nenosoda, izņemot jūs pašus.

Kad jaunā dvēsele kļūst nobriedusi, lietu novērošanas un izzināšanas veidā notiek nobīde uz “centrēšanos uz sevi”. Spēka ilūzija pastiprina dvēseļu atdalīšanos, zaudējot sasaistību. Tādēļ dvēselē rodas vientulības un atsvešinātības sajūta. Kaut arī neapzināti, dvēsele kļūst par kareivi, kurš cīnās par spēku. Liekas, ka spēks ir vienīgais veids, kā atvieglot prāta sasprindzinājumu, kaut uz laiku.

Augstāk mēs izdalījām trešo dvēseles apziņas attīstības etapu: apgaismotības stāvokli, “otro nevainību” jeb vecumu. Par šo etapu var pateikt ļoti daudz un, konkrēti, par pāreju no otrā etapa uz trešo tiek stāstīts tālāk šajā sērijā (īpaši “No uz ego balstītas apziņas pie apziņas, kas pamatojas uz sirdi” III un IV daļā). Tagad mēs atgriezīsimies pie stāsta par zemes dvēselēm un paskaidrosim, kā ego etapa pamošanās saistās ar cilvēka parādīšanos uz Zemes.

Zemes dvēseļu ieiešana ego etapā; cilvēka parādīšanās uz Zemes

Etaps, kurā zemes dvēseles izzināja augu un dzīvnieku dzīvi, iekšējā līmenī sakrita ar nevainības jeb paradīzes etapu. Eņģeļu sfēras un devu sfēras garīgo būtņu vadībā un aizsardzībā uz Zemes plauka un zēla dzīvība. (Devas strādā ētera līmenī, tas ir, tās ir tuvāk fiziskajai pasaulei nekā eņģeli.) Augu un dzīvnieku ēteriskie ķermeņi nav kritiski atkarīgi no eņģeļu un devu sfēras mātišķīgās enerģijas rūpēm un barošanas. Tie netiecas uz “brīvību” vai aiziet un meklēt savu individuālu veidu kaut ko darīt. Starp visu dzīvo vēl joprojām saglabājas milzīga vienotības un harmonijas sajūta.

Taču cilvēka parādīšanās iezīmē pārveidošanos punktu apziņas attīstībā. Pēc būtības, ar staigāšanu uz divām kājām un smadzeņu attīstību apziņa, kas mājoja cilvēkveidīgajos primātos, labāk ietekmēja apkārtni. Apziņa, kas iemiesojās antropoīdā, sāka izzināt, kādas ir sajūtas, ja ir lielāka kontrole pār tiešo apkārtni. Tā sāka atklāt savu spēku un spēju ietekmēt apkārtni. Tā sāka izzināt brīvo gribu.

Tāda attīstība nebija nejaušība. Tā ir atbilde uz iekšējo nepieciešamību, ko izjūt zemes dvēseles, nepieciešamību izzināt individualitāti dziļākos līmeņos nekā agrāk. Zemes dvēseļu augošā pašapzināšanās sasniedza etapu, kad radās cilvēka bioloģiskās formas, mums pazīstamas kā cilvēciskā būtne.

Kad zemes dvēseles bija gatavas ieiet ego etapā, cilvēka radīšana atļāva tām izzināt dzīvības formu, kurai ir brīvā griba. Tas arī piešķīra iemiesotajai apziņai vēl lielāku “sevis” apzināšanos atšķirībā no “cita”. Tā radās arēna iespējamajiem konfliktiem starp “manu interesi” un “tavu interesi”, “manu vēlēšanos” un “tavu vēlēšanos”. Indivīds turpināja atrauties no acīmredzamās vienotības, dabiskās kārtības “dot un ņemt”, lai atrastu citus pieejamus ceļus. Tas arī iezīmēja “paradīzes beigas” uz Zemes. Taču mēs uztveram to ne kā traģisku notikumu, bet kā dabisku procesu (kā jūsu gadalaiki). Tas ir dabisks notikumu pavērsiens, kas atļauj jums (šodien un tagad) sabalansēt sevī dievišķumu un individualitāti.

Kad zemes dvēseles apziņa iegāja ego etapā un sāka izzināt stāvokli “būt cilvēkam”, eņģeļu un devu ietekme lēnām aizgāja otrajā plānā. Pašā šo spēku dabā ir ielikta cieņa pret visu ar tiem sadurošos enerģiju brīvo gribu. Tie nekad neiespaido, ja tos neaicina. Tāpēc ego apziņa ieguva pilnu varu, un zemes dvēseles iepazinās ar visiem spēka “jaukumiem”. Tāpat tas atstāja iespaidu uz augu un dzīvnieku valsti. Vat teikt, ka radušos kareivīgo enerģiju daļēji absorbēja šīs ne cilvēciskās sfēras, kas radīja tajās haosu sajūtu. Tā eksistē vēl līdz šai dienai.

Tā kā Zemes dvēseles kvēli vēlējās jaunas pieredze sfēras, tās kļuva uzņēmīgas pret jaunām ārējām ietekmēm. Šeit mēs gribam pievērst īpašu uzmanību ārpuszemes, galaktiskai ietekmei, kas stipri iedarbojās uz nobriedušajām, bet vēl arvien jaunajām zemes dvēseles. Tieši šajā mūsu stāsta vietā uz skatuves parādījās dvēseles, kuras mēs saucam par Gaismas Darbinieku dvēselēm.

Galaktiskās ietekmes uz cilvēku un Zemi

Ar galaktiskajām jeb ārpuszemes ietekmēm mēs domājam ietekmi no kolektīvām enerģijām, kuras ir saistītas ar konkrētām zvaigžņu sistēmām, zvaigznēm vai planētām. Visumā ir daudz eksistences līmeņu jeb realitāšu. Viena planēta vai zvaigzne var eksistēt dažādās dimensijās, kā materiālās, tā arī vairāk ēteriskās. Vispār galaktiskās sabiedrības, kas ietekmēja zemes dvēseles, eksistēja mazāk “blīvā” jeb materiālā realitātē, nekā jūs dzīvojat uz Zemes.

Galaktiskās sfēras apdzīvo nobriedušas dvēseles, kuras ir dzimušas ilgi, pirms parādījās zemes dvēseles un atradās ego etapa zenītā. Kad uz Zemes iemitinājās visi dzīvības formu veidi, ieskaitot cilvēku, ārpuszemes sfēras ar lielu interesi sekoja to attīstībai. Viņu uzmanību piesaistīja dzīvības formu dažādība un pārpilnība. Viņi juta, ka šeit notiek kaut kas ļoti specifisks.

Ļoti ilgi starp dažādām galaktiskām sabiedrībām notika kaujas un cīņas. Tas ir pilnīgi dabisks process tajā nozīmē, ka konfliktā iesaistīto dvēseļu apziņai bija nepieciešamība cīnīties, lai uzzinātu visu par centrēšanos uz sevi un spēku. Viņi izzināja ego darbību, un “progresējot” kļuva par speciālistiem manipulēšanā ar apziņu. Viņi kļuva par lietpratējiem, kā pakļaut citas dvēseles vai dvēseļu sabiedrības savai varai ar smalku un ne tik smalku psihisku instrumentu palīdzību.

Interese, kuru Zemei izrādīja galaktiskās sabiedrības, bija egoistiska. Tās sajuta iespēju ietekmēt ar jaunām un spēka metodēm. Jūs varētu teikt, ka toreiz starpgalaktiskie kari iegāja strupceļā. Kad jūs karojat ar kādu atkal un atkal, ar laiku jūs sasniedzat zināma veida līdzsvaru, teiksim, ietekmes zonu sadalīšanu. Jūs pazīstat viens otru tik labi, ka zināt, kad pienāk laiks rīkoties un kad nē. Situācija iegāja strupceļā, un galaktiskie pretinieki cerēja uz jaunām iespējām uz Zemes. Viņi nolēma, ka Zeme nodrošinās arēnu cīņu atsākšanai un strupceļa pārvarēšanai.

Galaktiskās sabiedrības izvēlējās ietekmēt Zemi, manipulējot ar zemes dvēseļu apziņu. Ieejot ego etapā, zemes dvēseles izrādījās īpaši uzņēmīgas pret viņu ietekmi. Līdz tam tām bija imunitāte pret jebkuru ārējas enerģijas iedarbību ar spēku, jo pašām nebija tieksmes izmantot spēka enerģiju. Jums ir imunitāte pret agresiju un spēku, ja jūsos nav enerģijas, kas tos piesaista. Tāpēc galaktiskās enerģijas nevarēja sasniegt zemes dvēseļu apziņu līdz tam laikam, kamēr pēdējās nenolēma pašas izzināt spēka enerģiju.

Pāreja uz ego etapu padarīja zemes dvēseles ievainojamas, jo bez nodoma izzināt ego apziņu tās vēl aizvien bija nevainīgas un naivas. Tāpēc galaktiskajiem spēkiem izrādījās viegli ieviest savas enerģijas zemes dvēseļu apziņā. Viņi darbojās ar apziņas manipulēšanu jeb kontroli pār prātu. Viņu tehnoloģijas bija ļoti sarežģītas. Viņiem bija psihiskie instrumenti, kas pa lielākai daļai nebija līdzīgi smadzeņu skalošanai ar zemapziņas hipnotiskās iedvešanas palīdzību. Viņi darbojās psihiskajā un astrālajā līmenī, taču viņu ietekme atsaucās materiāli/fiziskā ķermeņa līmeni. Viņi ietekmēja cilvēka smadzeņu attīstību, sašaurinot cilvēciskajām būtnēm pieejamo pieredzes diapazonu. Pēc būtības, viņi stimulēja uz bailēm balstītus domāšanas un emocionālos šablonus. Zemes dvēseļu apziņā jau bija bailes kā rezultāts sāpēm un skumjām, kuras nes sevī jebkura jauna dvēsele. Tieši šīs jau eksistējošās bailes galaktiskie spēki tad arī padarīja par izejas punktu, lai ievērojami palielinātu baiļu un pakļaušanās enerģiju zemes dvēseļu prātos un emocijās. Tas atļāva viņiem kontrolēt cilvēka apziņu.

Vēlāk, ar cilvēcisko būtņu palīdzību, galaktiskie karotāji centās uzvarēt savus galaktiskos ienaidniekus. Cīņa par cilvēci izrādījās cīņa starp vecajiem galaktiskajiem ienaidniekiem, kuri izmantoja cilvēciskās būtnes kā marionetes.

Ar šo varmācīgo iebrukumu – karu par cilvēces sirdi – zemes dvēseles pretenzijas uz individualitātes un autonomijas sajūtu bija pilnīgi sakautas.

Taču galaktiskie interventi nespēja pa īstam atņemt cilvēcei brīvību. Neskatoties uz masīvo ārpuszemes ietekmi, katras individuālās dvēseles/apziņas dievišķā būtība palika nesabojāta. Dvēsele nevar sabrukt, kaut arī viņas brīvība un dievišķā daba var būt ļoti ilgi paslēpta. Tas ir saistīts ar to, ka, galu galā, spēks kā tāds neeksistē. Spēks vienmēr izsmeļ sevi ar baiļu ilūzijām un neziņu. Tas var tikai slēpt un bēdzināt, bet nav spējīgs radīt vai iznīcināt.

Vēl vairāk, pats uzbrukums zemes dvēselēm no galaktisko sabiedrību puses atnesa bailes ne tikai uz Zemi. Bez iepriekšēja nodoma tas iniciēja dziļu izmaiņas procesu galaktikas karotāju apziņā – pagriezienu uz nākošo apziņas etapu: apgaismotību jeb “otro nevainību”.

Gaismas Darbinieku dvēseļu galaktiskās saknes

Kā ar šo stāstu ir saistīta ideja par Gaismas Darbinieku dvēselēm?

Gaismas Darbinieku, kā jūs viņus saucat, dvēseles, – tās ir dvēseles, kas ir cieši saistītas ar Plejādes zvaigžņu sistēmu. Plejādes ir zvaigžņu grupa, septiņas no kurām debesīs redzamas ar neapbruņotu aci.

Gaismas Darbinieku dvēseles apdzīvoja šo zvaigžņu sistēmu ilgi pirms tam, kad atnāca uz Zemi un iemiesojās cilvēku ķermeņos. Apziņas trīs etapu attīstības terminos lielāko sava brieduma daļu tās pavadīja tieši tur. Tieši šajā etapā viņas pētīja ego apziņu un visas ar to saistīto spēku problēmas. Tas arī bija etaps, kurā viņas izzināja tumsu un ļoti nepareizi rīkojās ar savu spēku.

Tajā laikā Plejādieši bija cilvēciskās būtnes līdzradītāji. Tāpat kā citi galaktiskie spēki, viņi gatavojās cilvēku izmantot kā marioneti, lai iekarotu virskundzību citās Visuma daļās. Viņi implantēja cilvēkā  kādu enerģētiskā radara veidu, kas nodrošināja viņus ar informācija (par saviem ienaidniekiem).

Tehnikas, ko kaujās izmantoja galaktiskie spēki, ir grūti izskaidrot, jo tās ne ar ko nav sasaistāmas jūsu pasaulē, vismaz, ne līdz to izmantošanas pakāpei. Pēc būtības galaktiskā kara tehnoloģija balstījās uz nemateriālo zinātni par enerģiju. Viņi zināja psihes spēku un zināja, ka apziņa rada fizisko realitāti. Viņu metafizika bija adekvātāka nekā jūsu mūsdienu zinātnieku materiālie uzskati. Jo jūsu tradicionālā zinātne uzskata apziņu par materiālo procesu rezultātu, kaut gan īstenībā viss ir otrādi, apziņa nevar tikt noteikta ar prāta radošajām un cēloniskajām spējām.

Kromanjonieša laikmetā Plejādieši iejaucās dabiskajā cilvēka attīstībā ģenētiskā līmenī. Tāda ģenētiska iejaukšanās ir jāuzskata kā manipulēšanas lejupejošs process: viņi ierakstīja cilvēka smadzenēs/apziņā konkrētas domformas, kas ietekmēja organisma fizisko, šūnu slāni. Mentālo imprintu darbība bija šāda: cilvēka smadzenēs tika ielikts robotizēts mehānisks elements, kas atņēma cilvēciskās būtnes dabiskā spēka un pašapziņas daļu. Šis mākslīgais implants padarīja cilvēku par ērtāku instrumentu Plejādiešu stratēģiskajiem mērķiem.

Ietekmējot dzīvības attīstību uz Zemes tādā negatīvā veidā, Plejādieši izjauca lietu dabisko gaitu. Viņi necienīja zemes dvēseļu, kuras apdzīvoja attīstībā esošos cilvēku veidus, neaizskaramību. Zināmā mērā viņi nozaga zemes dvēselēm (atkal iegūto) brīvo gribu.

Kā mēs norādījām augstāk, liekas, ka neviens nevar nozagt dvēseles brīvo gribu. Taču praktiski, pateicoties Plejādiešu pārākumam visos līmeņos, zemes dvēseles lielā mērā zaudēja pašnoteikšanās sajūtu. Plejādieši skatījās uz cilvēciskajām būtnēm kā uz instrumentiem, pēc būtības, kā uz lietām, kas palīdz realizēt viņu mērķus. Šajā etapā viņi nebija gatavi cienīt pašas dzīvības vērtību. Viņi neredzēja “citā” (ienaidniekos vai vergos) dzīvu dvēseli, vienlīdzīgu sev.

Tas netiek nosodīts, jo ir daļa no grandioza un svarīga apziņas attīstīšanas plāna. Es, Ješua, pats biju šī stāsta daļa. Es pats esmu gājis caur dualitātes galējībām, darot gan nelabus, gan arī labus darbus.

Pašā dziļākajā līmenī vaina neeksistē, ir tikai brīvā izvēle. Nav upuru un nav pāridarītāju: tā ir tikai pieredze.

Jūs, Gaismas Darbinieku dvēseles, vienreiz pielietojot tumšos apspiešanas līdzekļus, vēlāk ļoti bargi nosodījāt sevi par to. Pat tagad iekšienē jūs nesat dziļu vainas apziņu, daļēji apzinoties to kā sajūtu, ka jūs neesat pietiekami labi, lai ko jūs darītu. Tāda sajūta izriet no nepareizas sapratnes.

Ir svarīgi saprast, ka “Gaismas Darbinieks” – tas nav tas, kas jūs esat vai kas neesat. Tas ir kaut kas, par ko jūs kļūstat, izejot caur pieredzes ceļojumu; izejot caur gaismas un tumsas sajūtu. Ja mums nāktos jūs kaut kā nosaukt, Gaismas Darbinieku vietā mēs jūs nosauktu par Kristus dvēselēm.

Vai jums kādreiz nav bijusi sajūta, ka katra pieļautā kļūda galu galā mainīja situāciju pozitīvos un negaidītos veidos? Kaut kas līdzīgs notika arī galaktiskās ietekmes uz Zemi un cilvēci rezultātā. Ierakstot šīs enerģijas zemes dvēselēs, galaktiskie spēki īstenībā radīja lielu Zemes ietekmju kausēšanas katlu. Jūs varētu teikt, ka konfliktējošie elementi dažādu “galaktisko dvēseļu” iekšienē tika ierakstīti cilvēcē kā rasē, piespiežot cilvēcisko būtni meklēt iespēju to apvienošanai vai novešanai līdz mierīgas līdzāspastāvēšanas stāvoklim. Kaut arī tas stipri sarežģīja zemes dvēseļu ceļojumu, tas tomēr radīja arī vislabāko iespēju pozitīvam izrāvienam – izejai no strupceļa, ko bija radījuši galaktiskie konflikti.

Atcerieties: viss ir savstarpēji saistīts. Eksistē līmenis, kurā gan Zemes, gan galaktiskās dvēseles tika vadītas (un tiek vadītas) ar vienu un to pašu nodomu. Tas ir eņģeliskais līmenis. Pašā dziļākajā  kodolā katra dvēsele ir eņģelis. (Mēs par to runāsim 10. nodaļā “Jūsu Gaismas Es”.) Eņģeliskajā līmenī gan galaktiskajiem karotājiem, gan zemes dvēselēm atļāva piedalīties augstāk aprakstītajā kosmiskajā drāmā.

Galaktiskā iejaušanās ne tikai “palīdzēja” Zemei kļūt par kausējamo katlu, (eņģeliskajā līmenī) tā arī tika plānots. Tāpat tā iezīmēja arī apziņas jauna veida sākumu galaktiskajos karotājos.

Neparedzētā kārtā galaktiskā iejaukšanās iezīmēja ego etapa beigas, brieduma etapa beigas un kaut kā jauna sākumu.

Ego etapa beigas Gaismas Darbiniekiem

Starpgalaktiskie kari nonāca strupceļā vēl līdz tam, kā spēlē iesaistījās Zeme. Kad kauja atsākās, šoreiz jau uz Zemes, tā reāli izmainīja pašu Zemi. Un kopā ar izmaiņām kaut kas sāka mainīties galaktiskajā apziņā. Galaktisko karu laiks bija pagājis.

Paliekot aktīvi iesaistītām cilvēcē un Zemē, galaktiskās dvēseles lēnām pierada pie novērotāja lomas. Šajā lomā, savas būtības iekšienē, viņas sāka just īpašu noguruma veidu. Viņas sajuta iekšēju tukšumu. Kaut arī cīņas un kaujas turpinājās, tās vairs neaizrāva viņas tik stipri kā agrāk. Galaktiskās dvēseles sāka nodoties filozofiskiem jautājumiem, tādiem kā: kāda ir manas dzīves nozīme? Kāpēc es visu laiku cīnos? Vai patiešām spēks dara mani laimīgu? No šiem jautājumiem viņu nogurums no kara kļuva arvien lielāks un lielāks.

Galaktiskie karotāji pakāpeniski sasniedza ego etapa beigas. Neapzināti viņi pārnesa ego un cīņas par varu enerģiju uz Zemi – vietu, enerģētiski atvērtu šai enerģijai. Tajā laikā zemes dvēseles tikai sāka izzināt ego apziņas etapu.

Galaktisko karotāju apziņā radās īpaša telpa: telpa šaubām un pārdomām. Viņi iegāja pārveidošanās etapā, kuru mēs aprakstīsim, izdalot sekojošus soļus:

1. Neapmierinātības sajūta ar to, ko piedāvā apziņa, balstīta uz ego, “kaut kā vēl” meklēšana: beigu sākums.

2. Apzināšanās par savām piesaistēm pie apziņas, balstītas uz ego, ar ego saistīto emociju un domu atpazīšana un atbrīvošana: beigu vidus.

3. Atļauja aiziet vecajām, uz ego balstītajām enerģijām; kokona nomešana, jaunā “es” parādīšanās: beigu beigas.

4. Iekšējās apziņas, kas balstās uz sirdi, pamošanās, motivācija ar mīlestību un brīvību, palīdzība citiem pārveidošanās veikšanā.

Šie četri soļi iezīmē pāreju no apziņas, kas balstās uz ego, uz apziņu, kas balstās uz sirdi. Lūdzu, atcerieties: gan Zeme, gan cilvēce, gan galaktiskās sfēras iet cauri šim etapam, tikai ne vienlaicīgi.

Pašreiz planēta Zeme veic soli 3. Daudzi Gaismas Darbinieki arī veic soli 3 unisonā ar Zemes iekšējo procesu. Daži no viņiem vēl aizvien cīnās ar soli 2, bet ir arī tādi, kas  sasnieguši soli 4, izbaudot, kā garšo sirdi pārpildošs prieks un iedvesma.

Taču cilvēces lielākā daļa nemaz nevēlas atbrīvot apziņu, kas balstās uz ego. Viņi pat nav iegājuši pārveidošanās solī l. Tas nav jānosoda, jākritizē vai jājūt šī iemesla dēļ skumjas. Mēģiniet skatīties uz to kā uz dabisku procesu, tādu, kā stāda augšanu. Jūs taču nenosodāt ziedu par to, ka tas ir pumpurs, bet ne uzplaucis zieds. Jūsu pasaulē uz ego balstītās apziņas destruktīvo efektu morālā nosodīšana bāzējas uz nepietiekamu garīgās dinamikas redzējumu. Vēl vairāk, tā novājina spēkus, jo dusmas un vilšanās, ko jūs dažreiz jūtat, skatoties ziņas vai lasot avīzes, nevar pārveidoties par kaut ko konstruktīvu. Tie vienkārši novājina un pazemina jūsu vibrācijas līmeni. Centieties skatīties uz lietām no attāluma, no uzticības viedokļa. Centieties intuitīvi sajust zemūdens straumes kolektīvajā apziņā, to, par ko jūs diezin vai izlasīsiet vai izdzirdēsiet masu informācijas līdzekļos.

Nav jēgas censties izmainīt dvēseles, kuras vēl arvien ir pārņemtas ar apziņu, kas balstās uz ego. Viņas negrib jūsu “palīdzību”, jo vēl nav atvērtas jūsu, Gaismas Darbinieku, sirds enerģijām un vēlmei dalīties tajās ar viņām. Kaut gan var likties, ka viņām ir vajadzīga jūsu palīdzība (pagaidām viņas to negrib), patiesībā tā viņām nav vajadzīga. Viss ir vienkārši.

Gaismas Darbinieki ļoti mīl dot un palīdzēt, bet bieži viņiem ir liegta atpazīšanas spēja. Tas noved pie enerģijas tērēšanas, pie šaubām sevī un vilšanos no Gaismas Darbinieku puses. Lūdzu, izmantojiet iespēju atpazīt, jo vēlēšanās palīdzēt var traģiski pārvērsties par slazdu pašiem Gaismas Darbiniekiem un traucēt īstai pārveidošanās soļa 3 pabeigšanai. Mēs apspriedīsim “palīdzības” ideju “No ego uz sirdi” daļā 4.

Tagad mēs pabeigsim Gaismas Darbinieku aprakstu ego etapa beigās. Kā mēs jau teicām, tajā laikā jūs piederējāt zvaigžņu sistēmai Plejādes un, tāpat kā citas galaktiskās impērijas, ietekmējāt cilvēci, kad cilvēks guva mūsdienu formu. Jūs bijāt noguruši no cīņas un arvien vairāk un vairāk sākāt spēlēt novērotāja lomu.

Jūsu ilgā laika periodā uzkrātais spēks pārvērtās kundzības veidā, kas izšķīdināja unikālās un individuālās īpašības tiem, ko jūs ietekmējāt. Tāpēc jūsu realitātē nevarēja ieiet nekas jauns. Jūs nogalinājāt visu, kas bija “citāds”. Tas padarīja jūsu realitāti statisku un zināmā mērā paredzamu. Sākot apzināties cīņas par varu tukšumu, jūsu apziņa atvērās jaunām iespējām. Auga vēlēšanās pēc “vēl kaut kā”.

Jūs noslēdzāt soli 1 pārveidošanās procesā uz apziņu, kas balstās uz sirdi. Brīvi valdošas eoniem, ego enerģijas aprima un atbrīvoja telpu “vēl kaut kam”. Kā maigs zieds jūsu sirdīs pamodās jauna enerģija. Klusa, mierīga balss sāka stāstīt jums par “Mājām” – vietu, kuru jūs kaut kad zinājāt, bet pēc tam pazaudējāt savā ceļā. Sevī jūs sajutāt skumjas pēc Mājām.

Tāpat kā zemes dvēseles, kādreiz arī jūs jutāt okeānisko vienotības stāvokli, no kura ir dzimusi katra dvēsele. Pakāpeniski jūs iznācāt no okeāna kā individuālas apziņas vienības. Kā “mazās dvēseles” jūs jutāt stipru tieksmi izzināt, vienlaicīgi nesot iekšējā paradīzē atmiņu par to, ko atstājāt aiz sevis.

Vēlāk, kad jūs iegājāt apziņas etapā, kas balstās uz ego, sāpes vēl joprojām dzīvoja jūsos. Būtībā jūs centāties aizpildīt ar varu tukšo telpu savā sirdī. Jūs mēģinājāt piepildīt sevi, spēlējot cīņas un iekarojumu spēli.

Vara – tā ir enerģija, pretēja vienotībai. Iegūstot varu, jūs izolējat sevi no “cita”. Cīnoties par to, jūs vēl vairāk attālināties no Mājām – vienotības apziņas. Ilgu laiku tas fakts, ka vara aizved prom no Mājām, tā vietā, lai tuvinātu, bija no jums slēpts, jo vara ir cieši savijusies ar ilūzijām. No naivas un nepieredzējušas dvēseles vara viegli var slēpt savu īsto seju. Tā rada pārpilnības, apmierinātības, atzīšanas un pat mīlestības ilūziju. Ego etaps – tā ir neierobežota varas izzināšana: uzvaras, zaudējumi, cīņas, pārsvars, manipulēšana, pāridarītāja un upura lomas.

Iekšējā līmenī šajā etapā dvēsele plīst vai pušu. Ego etaps ir uzsācis uzbrukumu dvēseles viengabalainībai. Ar viengabalainību mēs domājam dvēseles vienotību un veselumu. Ieejot apziņas etapā, kas balstās uz ego, dvēsele iekrīt šizofrēnijas stāvoklī. Tā zaudē savu nevainību. No vienas puses dvēsele cīnās un uzvar, no otras – tā apzinās, cik slikti ir sagraut vai iznīcināt citas dzīvas būtnes. Atbilstoši objektīvajiem likumiem un spriedumiem tas nemaz nav tik slikti. Taču zemapziņā dvēsele apzinās, ka dara kaut ko, kas ir pretrunā ar tās dievišķo dabu. Pašā tās dievišķās būtības dabā ir ielikti centieni radīt un dot dzīvību. Kad dvēsele darbojas, balstoties uz personīgās varas vēlmi, dziļi iekšienē briest vainas sajūta. Un atkal, tas nav ārējs lēmums, kas liek dvēselei justies vainīgai. Pati dvēsele apzinās, ka zaudē savu nevainību un tīrību. Tiekšanās pēc ārējas varas izsauc augošu bezjēdzības sajūtu, kas aprij dvēseli no iekšpuses.

Uz ego balstītas apziņas etaps ir dabisks etaps dvēseles ceļojumā. Patiesībā tā tiek iesaistīta viena savas esamības aspekta – gribas – izzināšanā. Griba rada tiltu starp iekšējo un ārējo pasauli. Griba – tā ir jūsu daļa, kas fokusē dvēseles enerģiju uz materiālo pasauli. To var iedvesmot vēlēšanās pēc varas vai pēc vienotības. Tas ir atkarīgs no iekšējās apzināšanās stāvokļa. Kad dvēsele sasniedz ego etapu, griba arvien vairāk un vairāk kļūst par sirds turpinājumu. Ego jeb personīgā griba ir nesagraujami, taču dzīvo saskaņā ar sirds gudrību un iedvesmu. Tad ego ar prieku pieņem sirdi kā garīgo skolotāju. Atjaunojas dvēseles dabīgā viengabalainība.

Kad jūs – Gaismas Darbinieki no Plejādēm – nonācāt solī 2 pārveidošanā no apziņas, kas balstās uz ego, apziņā, kas balstās uz sirdi, jūs sajutāt patiesu vēlēšanos izlabot visu to slikto, ko izdarījāt Zemei. Jūs apzinājāties, ka esat slikti apgājušies ar dzīvajām cilvēciskajām būtnēm uz Zemes un traucējuši brīvai zemes dvēseļu izpausmei un attīstībai. Jūs apzinājāties, ka esat veikuši vardarbību pret pašu DZĪVĪBU, cenšoties manipulēt un kontrolēt to saskaņā ar savām vajadzībām. Jums sagribējās atbrīvot cilvēku no baiļu un ierobežojumu važām, kas ienesa viņa dzīvē tik daudz tumsas. Jūs sajutāt, ka jums tas ir jāizdara, iemiesojoties cilvēku ķermeņos. Tāpēc jūs iemiesojāties cilvēku ķermeņos, kuru ģenētisko komplektu radījāt paši, lai pārveidotu sevis radīto no iekšpuses. Dvēseles, kas atnāca uz Zemi ar šo misiju, bija nolēmušas izplatīt Gaismu savos pašu radītajos (vadāmajos).

Tāpēc jūs nosauca par Gaismas Darbiniekiem. Jūs pieņēmāt lēmumu izdarīt sekojošo: iedzīvoties veselā Zemes dzīvju sērijā un iedzimtas atbildības sajūtas un sirsnīgas vēlēšanās dēļ uzvelt sev šo karmisko slogu, lai atļautu pagātnei aiziet.

Ješua par Gaismas Darbiniekiem

Nodots caur Pamelu Kribbe

© Pamela Kribbe
www.jeshua.net